lieli prieki manā mazajā dzīvītē, kāpēc gan ar to nedalīties. nonācu pie tāda secinājuma, jo tāds gudrs teksts, tikai angļu valodā, bija pie viena varenjauka un c00la cilvēka datora monitora. tā paša, kura desktopu rotā manis ieteiktais attēls.
priecix liels, jo vārds 'priecix' pats par sevi uzlabo omu. nolēmu uztaisīt tādu maaaaazu ne tik ļoti Lietas Kas ZajeBala bloga ieraksta stilā, lai viss šeit rakstītais nav meinstrīm bēdīgs un nomācošs.
padomājiet, cik labi tomēr ir piecelties, kad esi izgulējies. cik. labi. cik. ļoti. ļoti. labi. tas. ir.
labi, es laikam tomēr nevarēšu uzrakstīt viscaur priecīgo ierakstu, jo manas iepriekšējās skumjas un nepārtrauktie iekšējie konflikti ar sevi atspoguļojas šī brīža kakla sāpēs, kas liecina tikai to, ka esmu bijusi bēdīga. kāpēc tā? (jā, tu labāk nelasi, ja tev tiešām pox) jo cilvēki slimo tikai tad, kad ir bēdīgi un nomākti. viņi slimo tad, kad nav ar kaut ko apmierināti un cieš no negatīva emociju kamola veidošanās viņu iekšās.
pie tā laikam būs vainīgi daži nomācoši cilvēki, kuri manu jau iepriekš nosisto uzticību ir samazinājuši līdz never gonna happen uzticībai un ģimenes locekļi, kuri mani kritizē par manu izskatu. viegli jau vainot citus, kā man patīk.
es par to noteikti neaizdomātos, ja man nebūtu iekaisis kakls un nesāpētu kā tāds bāburs(?).
lai vai kā - mans kaķis ir ļoti mīļš. paldies par uzmanību, nesaprotu, kur palikuši mani rakstu biedri, bļe, saņematies un sākat drukāt!!!!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru