pēdējā laikā to vien daru kā saskatu tikai negatīvo viņā. visi tie neapzināti stulbie jautājumi, piemēram, ja es uztaisu vakariņas un izskan ''es arī varēšu šo nogaršot?''
NĒ, ES TIK DAUDZ ĒDĪŠU VIENA, MAMM. nu nopietni? (''nopietni'' ir šogad topā)
rnhe;ljnszerioookbmjlpewoigjn pilnīgs un galīgs all caps rage un ļoti nepatīk visi atgādinājumi un mana vecuma izmantošana viņai izdevīgās situācijās (t.i. dažreiz mans vecums par maz vai par daudz)
un tās piezīmes par manu izskatu arī ir neciešamas! ''varbūt gribi dzīvot kopmītnēs? tur tev būs daudz draugu un daudz jautrāk" .
man vajag ļoti lielu savaldīšanos, lai nesāktu teikt patiešām nejaukas lietas, jo par manu mammu ir arī tikpat un daudz vairāk labo lietu par sliktajām.
laikam beidzot sāku rakstīt kā kārtīgs pusaudzis dumpinieks, bet man vārda vistiešākajā nozīmē besī.
man besī daudz lietu, bet tas laikam tomēr ir manu nervu dēļ, atkal esmu sačakarējusies, brīnos, ka man neraustās visu laiku acs kā pagājušajā reizē pirms skolas beigām, vai arī tie kaitinošie krekšķi nervozās situācijās, kuri nebeidzas.
īsumā - stress no kontroldarbiem, neapmierinošām atzīmēm, nelaimīgu mīlestību un neapmierinātību ar sevi mani dzen izmisumā.
cenšoties atrast pozitīvo ikdienā un turpinot smaidīt, man aizvien vairāk krājas emociju, kamēr kādā brīdī tas viss nāks uz āru. lai zeme atveras zem manis, bet tā būs vienna ellīga diena.
es gribu tādu mugursomu kā kebijai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru