ir kā ir

neko nedrīkst un nevajag idealizēt!
jeb pieņemiet lietas, kādas tās ir.
pie šī secinājuma nonācu pēc tā, ka savas dievišķotās lietas un cilvēkus ar laiku esmu zaudējusi.
ja mēs idealizējam un savā galviņā kaut ko uzskatām par perfektu, tad sagaidām tikai un vienīgi to, ko paši gribam redzēt vai gaidām. uzskatot kādu vai kaut ko par visskaistāko, labāko, ideālāko, nepārspējamāko, tad, brīdī, kad tas vairs neatbildīs patiesībai, visa pasaule sabrūk. bet kā?? tas taču bija tik ideāls! nē, nebija. viss ideāls ir tikai tajā pašā galviņā, jo pat perfektas lietas nav mūžīgas - tās pastāv tikai uz to brīdi, kamēr tava pārliecība par savu patiesību nav pārspēta ar realitāti.
aiztaupi sev vilšanos.