Tātad, kādu dienu - 23.augustā, atpūtos pie jūras, kā parasti - volejbols un tā. Pulkstenis ir aptuveni pieci vakarā un esmu nokavējis pēdējo busiņu uz savu miestiņu, nolēmu braukt pie drauga. Mans telefons sāk vibrēt un telefonā parādās manas mātes attēls, paceļu trubu un viņa prasa vai negribu braukt uz Turciju līdz 1.septembrim, pasaku ka nē, ne pārāk. Viss nomierinās, turpinu spēlēt volejbolu, pēcāk atskan zvans no mana tēva, viņš paziņo, ka ir nopircis man biļeti un, ka man vairs neesot nekādas iespējas no šī izbēgt, palieku dusmīgs, nolieku klausuli. Vēlāk nolēmu pazvanīt un izrādīt savu nepatiku, to izdarīju, tam nebija jēgas, izgāzos. Teica, ka savāks mani pēc stundas, lai krāmēju mantas. Kļuvu nikns, bēdīgs, jo nevēlējos pavadīt pēdējās brīvās dienās valstī par kuru man bija priekšstats, ka tā smird. Īsti neatvadīdamies devos mājās. Biju mājās, sakravāju mantas un vēl joprojām izrādīju savu nepatiku par to, ka man kaut kur jādodas. Pienāca nakts un biju nolēmis doties pie draudzenes, atvadīties. Pirms laicīgi pārliku riteni pār sētu un visu sagatavoju, lai varētu doties ceļā, ap divpadsmitiem izbraucu no mājas aptuveni 10km ceļā un ap 00:30 nonācu satiksmes pamestajos bulduros. Vēl pāris km līdz viņas mājai un tad izdarīju zvanu, pajautāju, lai vēl paņem ūdeni, jo biju izslāpis. Devāmies pie jūras, jauki pasēdējām līdz kādiem 3:00, tad sāka līt, nācās doties negribīgi mājās. Pa ceļam uz mājām biju izmircis līdz kaulam. Atbraucu ap 4:00, apēdu šokolādi un aizgāju gulēt. Nākamajā rītā pamodos 8:00, jo bija jādodas ceļā.
Ierodoties Turcijā izkāpjot no lidmašīnas mani pārsteidza +39 grādu vilnis, kas ieberzās man sejā. Sapratu, ka patiešām negribēju braukt. Sēžu, svīstu, apmēram tādas bija pirmās dienas. Pēc tam, kad bijām sabijuši jau dienu Turcijā devāmies ar raftiem pa kalnu upi, tas gan bija jauki un man pat sāka iepatikties Turcija, jo vairs arī nebija tik karsts kā pirmajā dienā. Turku cilvēki mani patīkami pārsteidza ar to, cik neuzbāzīgi un jauki viņi bija, mani pārsteidza arī omīte no Rīgas ar kupri, kas ūdenī ar savām kraula peldēšanas un niršanas prasmēm izārdīja visiem dirsu. Viesnīcā dzīvoja arī peģiku pāris, kas neatdalījās viens no otra ne uz sekundi.
Kādu rītu cēlos četros, lai dotos uz pamukkali, vai kaut kā tā, neatceros nosaukumi īsti - kaut kādas kaļķa vannītes. Pa ceļam mani izbrīnīja gide, kas bija ļoti resna un visu laiku teica my dear guest. Un vispār vēl daudzas lietas notika pa vidu, taču tādas mazsvarīgas.
Nobeigumā nenožēloju braucienu, bet nožēloju, ka pagāja tās dienas - pēdējās vasaras. Bet tad pati kulminācija bija nepatīkamākais, kas ar mani kādu laiku bija noticis - ieradāmies lidostā, iečekojāmies, izgājām cauri metāldetektoriem un visādām ierīcēm, tad mums pasaka, ka lidmašīna nokavēsies trīs stundas un ieradīsies 13:00, ne 10:15, pienāk 13:00 un paziņo, ka lidmašīna būs tikai 16:00 pienāk 16:00 un paziņo, ka lidmašīna būs tikai 19:00, atsēdēts dibens un aiz ņehujs darīt izlasīti avīžu kalni mani padarīja nokaitināti, nevarēju satikt draugus pēdējā vasaras dienā, pats stulbākais bija tas, ka tajā rītā bija jāceļas 05:00, lai tiktu līdz lidostai.
Nonākdams mājās izkravāju savu somu, iegāju vēl bišku ī-netā un sakārtojos 1.septembrim jaunajā skolā. Tur viss noritēja gludi, pēc tam devāmies ar vecajiem draugiem tusēt.
Šīs nedēļas laikā man ir bijuši daudzi dienas wtf, piemēram, cilvēks ar zilo seju, mana vēstures skolotāja, kura ar mums pirmajā stundā runāja caur sivēntiņu, paslēpusies zem galda.
Beigu beigās, vakar bija tusovka ar vecajiem skolas biedriem, bija labi un visai bezalkoholiski, tāpēc šodien esmu svaigs kā gurkitis.
Tas arī viss, dažas lietas pastāstīju pārāk detalizēti, nevajadzēja, bet kas izdarīts, izdarīts. Visu labu.
embrijs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru